Šķietami paralēlajā ceļojumu un tūrisma pasaulē ilgtspējīga tūrisma mantras nolietojums ir mudinājis kritiskos ekspertus zvanīt modinātājam. Kas ir nogājis greizi ilgtspējībā? Vai kārdinājums uz biznesa zaļo mazgāšanu ir kļuvis pārāk spēcīgs? Nav šaubu, ka daudzās komforta nišās tiek zvanīts maldinošs dzīvesveids, un lingvistiskā kosmētika, lai izdaiļotu produktu un pakalpojumu īpašības, vairs neatbilst arvien steidzamākajam pārmaiņu piedāvājumam. Bet kurš ir atbildīgs? Vai tur kāds ir atbildīgs? Atbildība ir lēmumu un rezolūciju būtība. Diemžēl, šķiet, ka atbildība nav daudzu mūsdienu tēlnieku iecienītākā pieeja, kuri, nevis liekties pieņemt lēmumus, paļaujas uz deleģēšanu, novilcināšanu un atlikšanu, vadoties pēc saukli: Paskatīsimies – tad jau redzēs.
Pārāk daudziem cilvēkiem vārds pārmaiņas ir vienāds ar nepatikšanām, taču ārsti ir modri: vai ir jēdziens aizstāt vārdu “ilgtspējīgs”, kas ir izbalināts, kāds tas ir? Vai tā vietā “atbildīgs tūrisms” nebūtu precīzāka pieeja, pat neradītu kādas garīgas pārmaiņas? Galu galā tūrisma fokuss uz ekonomisko, sociālo un vides līdzsvaru starp plusiem un mīnusiem ir laiks, lai pārdzīvotu tradicionālo, vieglo praksi spēlēties tikai ar skaitliskām vērtībām, kuras labprāt pakļaujas ekonomikas izaugsmei IKP statistikā.
Sarunu šovi var būt noderīgi, lai atjauninātu auditoriju un uzlabotu ekspertu tēlu. Sākumā ir vārds, bet vārdam jāseko darbam. Faktiski atbildīgs ceļojums un tūrisms, kas ir rūpīgi plānots un stingri īstenots, var būtiski uzlabot tūrismu, pārsniedzot tā pamatdarbību kā izcilu pakalpojumu nozari. Uzņēmumiem ir ne tikai ieguvumi, kas izriet no uzņēmējdarbības rezultātiem, bet arī sociālās saistības, un viņi par to zina. Labdarība un sponsorēšana ir tikai divas darbības jomas, ko uzņēmumi veic, lai uzlabotu savu sociālo reputāciju un tēlu. Bet ir vēl kas cits, kas saistīts ar funkciju un pienākumu paplašināšanu.
Iekļauts politiskajā vidē, ceļošana un tūrisms, lai veicinātu sadarbību, ir tendence meklēt kopības ar līdzīgi domājošiem organismiem gan valdībā, gan biznesā, izmantojot “kultūras diplomātiju” kā instrumentu, lai uzsāktu starpnozaru vai starpnozaru iniciatīvas. Taisnība, ka tūrisms spēj veidot reģionālo identitāti un veicināt tēla rašanos kā ceļojumu galamērķi, bet vēl jo vairāk – kā “vieta, kur dzīvot, strādāt, investēt un ceļot”. Paplašinājuma ideja ir: tūrisms nebūtu tikai brīvdienu galamērķa popularizēšana, bet gan valsts (reģiona, pilsētas) “vietas mārketinga” priekšgals kopumā: holistiskāka pieeja, kas aptvertu apmeklētāju, vietējo iedzīvotāju un vides vajadzības un vēlmes. Tas varētu piesaistīt maksimālu sabiedrības informētību un, visbeidzot, uzlabot “t” uztveri kā pārsteidzoši visaptverošu “komunikācijas rīku kopu” vai daudzlīmeņu komunikācijas rīku kopu.
Tūrisms ir pasaulē lielākais darba devējs (World Travel & Tourism Council – WTTC) un ļoti nozīmīgs Vācijā, kas rada 11% no IKP. Taču pastāv saistību nepildīšanas gadījumi, kas atstāj neizmantotu lielu daļu no nozares politiskā potenciāla: tās nestabilitāte pret negatīviem notikumiem, jo īpaši ārpus tūrisma tiešās darbības jomas, tās sadrumstalotība galvenokārt mazos un vidējos uzņēmumos un valsts vienībās, kā arī dominējošais priekšstats par laimīgu atpūtu un jautru biznesu.
Līdz ar to nozare ir novērtēta kā “neatbilstoša”, laicīgi atgādinot komentārus par tūrisma politisko uztveri pandēmijas laikā. Lai uzsvērtu tūrisma ekonomisko un sociālo nozīmi, padarot tā būtisko īpašību uztveri par “atbilstošu”, tā paplašinātā funkcija kā “daudzlīmeņu saziņas rīku orķestrēts kopums” būtu liels ieguvums, ko pavada strukturāla pārkārtošana un palielināta sabiedrisko organismu pilnvarošana. Tūrisma ministrijām būtu jāuzņemas efektīvāka loma vietu mārketinga šķēpa galvām, “jumta” zīmola sargātājiem un vietu mārketinga politikas virzītājām.
Tāpēc tradicionālā tūrisma ministrija būtu jāpaaugstina no funkcionālās “līnijas organizācijas”, kā tā tiek plaši izmantota, uz “štata organisma” līmeni valsts/valdības vadības pašā augšgalā. Lai nodrošinātu, ka ministrija ne tikai apņemas ievērot tipiskos valsts pārvaldes noteikumus, bet arī darbojas atbilstoši tirgus prioritātēm, Tūrisma ministriju vajadzētu papildināt ar brīvās braukšanas veicināšanas padomi, kurai ir noteikts autonomijas statuss, lai saglabātu darbības elastību. Pienākumos ietilps integrēta misijas vīzijas izklāsta, konsekventu vadlīniju, stratēģijas un operāciju izstrāde.
Tūrisms patiešām nekad nav bijis vilcinājies sludināt vēl vienu sava "augstākā mērķa" elementu - savu apgalvojumu par vadošo pasaules miera uzturētāju.
Ikvienam par šoku un sašutumu, šodienas karu un krīžu pārņemto laiku nav novērsuši, pat mazinājuši – ne politiķi, ne miera kustības, klimata guru, piektdienas “Corypheus”, Olimpisko spēļu interesenti, ne globālā karnevāla galma jestri, ne pat templis un visbeidzot nedzirdētas mošeju balsis un ne mazāk pasaules tūrisma līderi.
Kā tūrisms var uzturēt savu mantru būt globālam miera uzturētājam? Vai dotais modelis ir izrādījies pietiekami labs, lai kalpotu kā neapstrīdams fakts? Politiskajā triku maisā ir daudz piemēru, kas noteikti kā dogmas “bez izvēles”. Beidzot galvenais virziens mudina viltus parādīties un iemūžināt sevi kā pareizu un patiesu – kaut arī tā daudzgadīgās atkārtošanās dēļ. Mūsu cerība, ka, neraugoties uz visām nepatikšanām, var izvērsties labi, var apvienoties ar labu humora devu un mūsu pārpasaulīgo izpratni, ka mēs esam tikai viesi uz zemes. Mūsu pasaule ir mūsu saimnieks, un mēs visi esam līdzsaimnieki, viesi un līdzradītāji. Tāpēc mēs lielā mērā esam atbildīgi par “Cilvēka stāvokli” (Hanna Ārente). Tomēr šķiet, ka mēs nevaram izvairīties no aizdomām par sazvērestību ar “Nesaprastā spēka daļu, kas vienmēr grib slikto un vienmēr dara labu” (Gēte Faustā). Tā kā lakmusa papīrs joprojām nav pabeigts, tūrisma miera prasība joprojām ir gandrīz tikpat pretrunīga kā COVID-19 pamatcēloņu analīze.
