Bute Inlet zvans ir mežonīgs

Pirms mana ceļojuma uz Britu Kolumbijas Bute Inlet es pusvārdā piekritu doties. Taču Grega Dikija no Desolation Sound Boat Tours komanda ļoti uzstāja, lai es pievienotos četru žurnālistu grupai, kas galvenokārt bija no Kanādas. Es biju vienīgais no Amerikas Savienotajām Valstīm, un daudzi ceļojuma aspekti kliedza “tas ir aizliegts” — lidojumi, mans grafiks, laiks utt. Ņemot vērā to, ka es atrados Havaju salās, arī tas bija faktors, kas man lika domāt, ka es tiešām netaisos iet, vai arī tas, ka es īsti negribēju iet? Taču organizatori daudz pūlējās, lai es būtu ceļojumā, tāpēc nosūtīju viņiem braucēju, un viņi piekrita. Es viņiem precīzi pateicu, kur man jābūt, un viņi izpildīja visas prasības, es varētu pievienot, un es esmu par to parādā. Es reti apmeklēju preses braucienu ielūgumus. Vienīgie, kurus es patiešām vēlos apmeklēt, ir tie, kas saistīti ar lielām tūrisma lietām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules Tūrisma organizācijas Ģenerālā asambleja vai kaut kas tamlīdzīgs. Iemesls ir tāds, ka es vairāk nodarbojos ar biznesa jaunumiem, nevis iezīmēm, kā to dara lielākā daļa ceļojumu žurnālistu.

Par laimi, šajā ceļojumā bija elementi, kas padarīs šo lasāmo jums nedaudz interesantāku nekā parastā galamērķa iezīmes raksts. Pirmkārt, man ir jāatzīst viena lieta: neviens iepriekšējais preses brauciens nekad nav darījis to, ko mans ceļojums uz Bute Inlet Homathko Camp apkārtni ir paveicis — skrāpējot manu galvu.

Homathko Camp atrodas Britu Kolumbijas Desolution Sound pašā tālākajā galā, kas ir viegli divarpus stundu brauciena attālumā ar laivu no Lundas, Britu Kolumbijā. Nokļūšana Homathko nometnē nozīmēja pamosties pulksten 6:30, lai tiktos ar Gregu Dikiju pusotras stundas braucienā ar furgonu, lai nodrošinātu vietu pirmajā braucienā ar prāmi. Tad pēc pirmā brauciena ar prāmi vēl bija vajadzīgas 45 minūtes citā braucienā ar furgonu, lai tiktu līdz otrajam prāmja braucienam, kas mūs aizvestu uz Lundu. Kad bija Lunda, mēs devāmies uz Bute Inlet, izmantojot vēl vienu divarpus stundu braucienu ar laivu. Es redzēju civilizāciju aizplūstam uz attālāko vietu, kur jebkad esmu bijis — pat attālākā nekā pusotras stundas brauciens ar laivu no Coca, Ekvadoras līdz Ekvadoras Amazonei! Laivu skaits, kas tajā sestdienas pēcpusdienā kuģoja jūrā, kļuva arvien mazāks, līdz tikai mūsu laiva palika uz ūdens. Katrs collas no šīs ātrgaitas dzeltenās laivas, ar kuru mēs braucām uz Bute Inlet, nozīmēja neizbēgamo — mēs attālinājāmies no civilizācijas uz Britu Kolumbijas tuksnesi.

Braucot ar kuģīti uz Homathko nometni, grupai tika piedāvāts iespaidīgs skats uz Britu Kolumbijas tuksnesi un dažas pavisam negaidītas lietas. Gleznainajos kalnos graciozi stāvēja zaļi koki, bija redzamas bijušās mežizstrādes vietas, un putni lidoja pāri jūras šaurumam un atpūtās uz baļķiem ūdenī kopā ar slinkajām jūras lauvām. Reizēm tika novēroti kemperi, un mēs pat dabūjām ieskatu (kaut arī ļoti tālu) Mišelas Feiferes mājā. Brauciens ar laivu bija garš, taču katram grupas dalībniekam bija gatava digitālā kamera, tāpēc bija daudz lietu, kas attaisnoja apņemšanos filmēt.

Kad mēs ieradāmies Homathko nometnē, grupa tika iepazīstināta ar interesantu personāžu grupu. Vispirms mēs satikām nometnes iemītniekus un strādniekus, tostarp nometnes vadītāju Čaku un viņa sievu Sāru un pārējo viņu apkalpi. Čaks lepni rādīja grupai ap Homatko — viņš mums parādīja spēkstaciju, koka lāci, nometnes zvaniņus un savu dārzu (kurš tika trāpīgi nosaukts par “Čaka dārzu”). Čaks apgalvoja, ka Homathko dzīvojis 15 gadus un pirms tur apmešanās viņš kuģojis ar savu laivu 20 gadus. Laiva, par kuru runāja Čaks, joprojām dīkstāvē peld Homatko laivu piestātnē. Ironiski, bet patiesībā tā bija pirmā cilvēka eksistences pazīme nometnē pēc ilga brauciena ar laivu no Lundas.

Pēc šīs ātrās nometnes ievadīšanas mēs no Homathko tikām aicināti doties ekskursijā pa apkārtni, cerot pamanīt lāci un bebru (Kanādas nacionālo dzīvnieku). Mēs neredzējām ne vienu, ne otru, ja vien neskaita bebru būdiņu, kas pati par sevi bija pietiekami īpaša, jo es tādu nebiju redzējusi. Bebru un lāču novērojumu trūkums nebija nekas smags, jo īstā pievilcība man bija brauciens pa tuksnesi, kas mani iepazīstināja ar kaut ko, kas man šķita diezgan uzjautrinošs – Britu Kolumbijas automazgātavā. Redziet, satiksme uz šiem celiņiem ir tik reta, ka koki (patiešām vairāk kā to lapas) apskāva mūsu nelīdzeno mazo 4 × 4 kravas automašīnu, kad mēs braucām cauri, padarot tai automazgāšanai līdzīgu apstrādi. Tas bija kupls un bedrains; tas bija Britu Kolumbijas tuksnesis.

Dīkstāves laikā, kas bija daudz, man bija iespēja tērzēt ar dažādiem nometnē dzīvojošiem cilvēkiem, kuru attiecīgie uzdevumi bija izpētīt Bute Inlet apkārtni, tostarp trīs cilvēku apkalpi, kas pētīja putnus. Bija brigāde, kuras mērķis bija pētīt ziedus un augus, un bija koku cilvēki, kas pārliecinājās, ka tie koki izcirtajās vietās aug pareizi. Daži no viņiem aizņem Homathko Camp telpas, bet citi vienkārši ceļ teltis. Tomēr vēl svarīgāk viņiem ir tas, ka viņi ierodas Homathko, lai "mazgātos dušā un pavadītu nakti". Kad tas ir izdarīts, viņi ar helikopteru tiek nogādāti dažādos uzdevumos.

Pastāv berze starp Čaku un mūsu gidu Gregu Dikiju, kā arī starp kolonistiem un vietējiem iedzīvotājiem. Kāda iezeme, vārdā Andžela, runāja par netaisnību, ko viņas tauta ir cietusi gadu gaitā — no Kanādas apkaunojošās izglītības iestādes. Pēc viņas teiktā, “baznīca” visu gadu garumā ir paņēmusi viņu bērnus, piespiedusi viņus mācīties stacionārā, ļaunprātīgi izmantojusi viņus, un par aptuveni 150,000 XNUMX no viņiem nekad nav ticis pieskaitīts. Viņa pat negodīgi atzina, ka viņai vilcinoties nācies nokrāsot matus blondos, lai viņu varētu uztvert nopietni, jo acīmredzot “viņas cilvēki” tiek uzskatīti par slinkiem, alkoholiķiem un/vai narkotiku lietotājiem. Viņa neapstrīd kaut ko: "Bet kāda ir manas tautas izvēle?" Viņasprāt, tā ir viņas tautas zeme, un viņai ir visas tiesības tur atrasties. Viņai par laimi, viņai pietika prāta, lai pārvarētu savas tautas lielo nelaimi, un viņa nolēma sevi uzlabot. Viņa ar lepnumu apgalvo, ka saņēmusi augstākās pirmās palīdzības klases sertifikātu. "Nākamais solis ir feldšera statuss," viņa lepni apgalvoja.

Kas attiecas uz berzi starp Čaku, nometnes vadītāju un Gregu Dikiju, es to nevarēju pilnībā aptvert. Es zinu tikai to, ka kopš tā laika tas ir kļuvis daudz sarežģītāks, jo acīmredzot ir kāds puisis vārdā Džeks Molds (vai polis), kurš pazuda šajā apgabalā pirms aptuveni gada. Es nevaru šeit izpaust informāciju, jo esmu informēts, ka šī Džeka biedra pazušanas izmeklēšanu ir atdzīvinājusi komentāri, ko sniedzu manā īsajā Homathko nometnē. Tomēr ir vērts pieminēt, ka šajā apgabalā ir gaidāms vairāku miljardu dolāru projekts, un Homathko Camp apkārtne un Gregg Dickie īpašums netālu no nometnes ir tieši tā vidū. Šobrīd nav skaidrs, vai tam ir kāds sakars ar notiekošo berzi starp abiem, taču esmu pārliecināts, ka atbilde agrāk vai vēlāk parādīsies.

Tirgus nišas pastāv iemesla dēļ — tūrisma produkti tiek izgudroti, lai apmierinātu konkrēta tirgus vajadzības. Tomēr ļaujiet man pateikt vienu lietu: šis ceļojums nav tāds ceļojums, kas paredzēts masām. Pirmkārt, infrastruktūras tur nav — nometnē ir tikai 30 gultasvietas, lai gan šķiet, ka notiek vairāk būvniecība. Ja vien Gregs Dikijs savā īpašumā neuzbūvēs jaunas mājiņas, tad viesiem būs vairāk vietas. Pagaidām gan ir tikai 30 gultasvietas un teltis. Tieši tā.

Turklāt, lai izbaudītu ceļojumu uz Homathko, ir jāatsakās no daudzām mūsdienu dzīves ērtībām, tostarp karstā ūdens. Man bija žēl, ka mūsu pēdējā dienā karstais ūdens bija beidzies, kad es tiku līdz dušai, un, zēns, ūdens bija auksts. Tā bija vasara pirms mūsu ēras, taču, ņemot vērā to, ka esmu no Havaju salām, Homathko temperatūra vasarā pat ne tuvu nelīdzinās tam, cik silts ir Havaju salās pat aukstākajās aukstajās dienās. Pat ne tuvu. Bet tas bija sagaidāms.

Ceļojums mani ļoti personiski ietekmēja tik daudzos līmeņos. Šis ceļojums ir viens no tiem, ko es ieteiktu doties, ja viņi patiešām vēlas “atraut no tā visa”. Tas man nozīmēja, ka man nav jāuztraucas par to, ka mans Blackberry saņems signālu un nav jāuztraucas par termiņu ievērošanu (par laimi, brauciens notika nedēļas nogalē). Tas lika man justies izolētam, kas deva man pietiekami daudz laika pārdomām un iespēju iztīrīt dažas lietas, kas mulsināja manu prātu; un galu galā būt vienotam ar dabu. Rīti bija brīnišķīgi. Migla, kas lidinājās virs upes, bija diezgan skats, tāpēc arī atrašanās Dvīņu ūdenskritumu tuvumā. Tad pavērās lielisks skats uz 500 pēdu augstumu. ledājs, kas atradās augstu virs viena no Bute Inlet kalniem. Redzēt šo ledāju ir svarīgi, jo tas man nozīmēja savām acīm redzēt globālās sasilšanas sekas. Diemžēl pēc Grega Dikija teiktā, ledājs lēnām kūst pēdējo 15 gadu laikā, kad viņš bija drošsirdīgs pārgājienā uz Homatko. Pēc viņa aplēsēm, ledājs, visticamāk, izzudīs nākamo 15 līdz 30 gadu laikā.

Beigās no šī divu dienu ceļojuma tiku salīdzinoši neskarts. Nav jāziņo par grizli lāču sastapšanos un noteikti nav bebru! Vēl svarīgāk ir tas, ka es iemācījos labāk novērtēt skaistumu, kas slēpjas aiz "izolācijas" un tikt galā ar aspektiem, kas saistīti ar atrašanās šajā stāvoklī — gan fiziski, gan garīgi. Ir vajadzīgs noteikta veida vīrietis, lai gadu no gada spētu izturēt Homathko nometnes iekšzemi, un es zinu, ka es nekad nevarētu būt tāds cilvēks. Bet tajā pašā nozīmē, lai Homathko pavadītu vienu dienu, noteikti ir vajadzīgs īpašs tūrists, un es labprāt pildītu šo lomu. Ir lieliski apzināties, ka esmu atklājis vietu, kur varētu atgriezties brīžos, kad jūtu nepieciešamību atbildēt savvaļas aicinājumam.