Es? Svētceļnieks?

Šomēnes biju svētceļnieks. Es nevēlējos būt svētceļnieks, bet atradu sevi kopā ar daudziem tūkstošiem apkārtējo cilvēku, kurus sveica ar “Bem vindos piregrinos” (sveicināti svētceļnieki). Un tieši tāpat 13. gada 2013. oktobrī es biju svētceļnieks.

Mans ceļojums uz Fatimu Portugālē sākās bērnībā. Jūs nevarat uzaugt portugāļu ģimenē, nezinot par Nossa Senhora de Fatima (Fatimas Dievmāti). Bērnībā mans naktsbiedrs bija tumsā mirdzoša plastmasas statuja Nossa Senhora. Portugāļiem un viņas ticīgajiem visā pasaulē svētceļojums uz Fatimu, kas atrodas divas stundas uz ziemeļiem no Lisabonas, ir obligāts jūsu dzīves laikā. Un tāpēc es veicu savu ceļojumu kā portugāļu sieviete. Tāds ar stiprām saknēm ticībā. Tāds, kurš joprojām tic lūgšanas spēkam. Tas, kurš jautā.

Fatimas Dievmātes stāsts aizsākās 13. gada 1917. maijā, kad Jaunava Marija parādījās trim maziem zemnieku bērniem. Sešus mēnešus pēc kārtas, sākot no maija un beidzot ar oktobri, Jaunava Marija rādījās šiem pašiem bērniem katra mēneša 6. datumā. Bērni stāstīja savu stāstu, bet viņus apsmēja un viņiem neticēja. 13. gada 13. oktobrī parādīšanās vietā pulcējās liels pūlis. Bija liecinieks brīnumam. Apšaubāmie atgriezās, un sākās svētceļojumi. Līdz pat šai dienai katra mēneša 1917. datumā no maija līdz oktobrim uz Fatimu pulcējas tūkstošiem cilvēku. Lielākās svinības notiek maijā un oktobrī.

Ierodoties vēsā 13. oktobra rītā, mani pārsteidz telpas milzīgais apjoms. Laukums ir vismaz trīs reizes lielāks par Svētā Pētera baznīcu Romā. Varbūt vairāk. Sākotnējā baznīca ir maza, tāpēc 2004. gadā tika uzcelta baznīca, kurā bija 8,000 cilvēku. Jaunā baznīca ir gluda, eleganta un masīva, un tajā nav vecās (mazās) baznīcas siltuma. Tā ir modernizācija jums.

Publiskajā laukumā tik un tā notiek visa darbība, jo tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku dodas uz atklāto zonu. Viņi ierodas viļņveidīgi, no visiem stūriem. Vērojot apkārt esošās daudzās sejas, kas visvairāk atšķiras no manis – dievbijīgas un uzticīgas – esmu satriekta.

Ir cilvēki, kas satver piecas pēdas garas sveces, kas iegādātas kā piedāvājums. Sveču degšanas “bedre”, kas īpaši paredzēta sveču ziedošanai, izšauj lielas liesmas gaisā. Es redzu cilvēkus, kas sēž vieni un klusi deklamē rožukroni.

Tad ir cilvēki uz ceļiem – “staigā” ceļos pa garu marmora akmeņu taku. Es redzu mātes, kas nēsā savus zīdaiņus. Citi tur sava mazā bērna roku. Ir jauni vīrieši, pusaudžu meitenes, vīri, kas tur sievietes roku, kas dodas ceļojumā uz saliektiem ceļiem. Viņam aiz muguras klusi staigā tēvi ar visu ģimeni, kamēr viņš cenšas saglabāt līdzsvaru. Ko dzīve šiem cilvēkiem ir radījusi, lai viņi uzņemtos šādas saistības? Tas ir sirdi plosoši. Tas ir satriecoši. Sēžu uz betona bruģa pa šo ceļgalos nometušos bēdu taku un ļaujos tam, ar ko jau kādu laiku esmu cīnījies – raudu un tad vēl raudu. ES neesmu viens. Man visapkārt ir cilvēki, kas lūdzas, klusām asarām plūstot pār viņu vaigiem.

Stāvot starp tūkstošiem svešinieku, kas vienoti lūgšanā un ticībā, es nevaru nepārdomāt vārdu Fatima. Nevis reliģiskā saistība ar nosaukumu, bet gan paša vārda izcelsme.

Portugāļi uzskata Fatimu par savu, un daudzas portugāļu sievietes sauc par Fatimu. Taču nosaukums nebūt nav portugāļu valoda. Nosaukums Fatima, pēc kura pilsēta Portugālē tika nosaukta, patiesībā ir arābu (Fatimah) un cēlies no mauriem, kuri gadiem ilgi valdīja Ibērijas pussalā. Mauri bija musulmaņi. Fatima bija mauru princese, islāma pravieša Muhameda meita.

Domājot par to, es domāju, vai tā ir tikai nejaušība, ka kristiešu reliģiskā personība, kuru tik ļoti mīlēja viņas uzticīgie sekotāji, nejauši izvēlējās Fatimu, lai parādītu savus brīnumus un lūgtu lūgšanu? Vai arī viņa, parādot sevi Fatimā, mēģināja mums iestāstīt, ka neatkarīgi no ticības mēs esam viena rase un ka, lai mīlētu visus reliģiskos uzskatus, mums vienkārši visiem ir jāmēģina saprasties?

Es izvēlos ticēt, ka tā nav nejaušība.