Vācu filozofs Martins Bubers
- Fin de siècle periods (19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums) bija vācu zinātnisko rakstu un filozofijas zelta laikmets.
- Šis periods Austrumeiropā bija arī lielas nabadzības laikmets.
- Atšķirības starp abām Eiropas pusēm izpaudās daudzos veidos. Rietumeiropa bija bagāta, kulturāla un izsmalcināta.
Tas, kas attiecās uz vispārējo Eiropas sabiedrību, attiecās arī uz ebreju pasauli. Napoleona ebreju atbrīvošana no Francijas un Vācijas geto bija izraisījusi ebreju akulturāciju Rietumeiropas sabiedrībā.
Rietumeiropas ebreji runāja savas valsts valodā un pārņēma Eiropas kultūras modeļus. Daudzi tika izglītoti Eiropas labākajās universitātēs. Tāpat kā viņu tautiešu gadījumā, daudzi Rietumeiropas ebreji mēdza noraidīt Austrumeiropas ebrejus. Polijas, Krievijas un Ukrainas ebreju masas bija nabadzīgas un neizglītotas rietumu valodā un kultūrā. Viņi dzīvoja ciematos, kurus sauca par štetliem (kā aprakstīts sadaļā “Vijolnieks uz jumta”). Rietumeiropas un Amerikas ebreji savus austrumu brāļus uztvēra kā simbolu visam, no kā viņi centās aizbēgt.
Lielajā ebrejā tieši šajā sadalītajā kontinentā Vācu filozofs Martins Bubers (1878-1965)), pavadīja savas dzīves pirmo daļu.
20. gadsimta pirmajās desmitgadēs Bubers bija viens no lielākajiem Vācijas filozofiem. Viņš aizrāvās ar Austrumeiropas ebreju dzīvi un kalpoja par tiltu, kas savienoja šīs divas pasaules.
Pirms nacistiskās Vācijas uzplaukuma Bubers bija Frankfortas universitātes profesors un ražīgs rakstnieks gan vācu, gan ebreju valodā. Viņa klasiskais filozofiskais darbs “Ich und Du” (es un tu) joprojām tiek lasīts visā pasaulē.
Daudzi literatūras kritiķi un filozofi uzskatīja, ka Bubers ir 20. gadsimta sākuma filozofijas un sociālās domas milzis. Viņa akadēmiskajam darbam ir bijusi liela ietekme uz dažādām jomām, tostarp medicīnas antropoloģiju, filozofisko psiholoģiju un pedagoģisko teoriju. Viņš bija arī Bībeles tulkotājs. Bubera un Rozenvega tulkotais Ebreju rakstu raksts ir vācu literatūras klasika.
Bubers aizrāvās ar Austrumeiropas ebreju dzīves pasauli. Lai gan viņa kolēģi skatījās uz leju, Bubers atklāja, ka zem šo kopienu nelīdzenajām virsmām slēpjas dziļa un dinamiska sociālā pasaule, pasaule, kas ir ļoti sarežģīta un socioloģiski izsmalcināta. Viņa slavenais literārais darbs “Chassidic Tales” ne tikai deva cieņu nicinātai sabiedrībai, bet arī parādīja, ka dziļa filozofiska domāšana nav vienīgā Rietumu akadēmiķu province.
Bubers iedzīvināja ne tikai štetla dzīves kopīgo pusi, bet arī garīgās attiecības ar Dievu.
Bubers mūs “aicina” štetla dzīvē. Viņš pierāda, ka šie ciemati, lai arī nabadzīgi ar pasaulīgām precēm, bija bagāti ar tradīcijām un garīgumu.
Lasot Bubera darbus, mēs uzzinām, ka cilvēki, kuri bija spiesti dzīvot nabadzības un fanātisma vidū, spēja cerības pārvērst darbos un naidu mīlestībā.
Mēs varam lasīt Būbera “Chasidic Tales” divos līmeņos. Pirmajā līmenī mēs lasām tautas pasakas par cilvēkiem, kuri cenšas uzplaukt naidīgā pasaulē - pasaulē, kurā tikai izdzīvošana bija tuvu brīnumam. Dziļākā līmenī mēs atrodam izsmalcinātu filozofiju, kas māca lasītājam pārpilnību pret dzīvi izmisuma vidū.
Visā Bubera darbā mēs redzam, kā štetla iedzīvotāji kļuva par Dieva partneriem. Atšķirībā no “izsmalcinātajiem” rietumeiropiešiem šie “nesarežģītie” iedzīvotāji nemēģināja definēt Dievu. Viņi vienkārši dzīvoja pastāvīgās attiecībās ar Dievu. Štetla ļaudis taupīgi lietoja vārdus. Pat runājot ar Dievu, emocijas bieži tika izteiktas ar “neegona” mūziku: dziesma bez vārdiem, kuras daudzināšana tuvināja viņus Dievam.
Mārtins Bubers apkopoja šīs leģendas, iesaiņoja tās akadēmiski izsmalcinātā iepakojumā un ieguva cieņas sajūtu visā Rietumu pasaulē.
Viņa grāmatas: “Hundert chassidische Geschichten” (simts chassidic pasakas) un “Die Erzählungen der Chassidim” (hasīdu stāsti) parādīja gara dziļumu nabadzības vidū un iepazīstināja pasauli ar jaunām atziņām par gudrību.
Viņam izdevās savienot Austrumeiropas ebreju dzīvīgo ticību ar izsmalcināto Rietumu sauso akadēmisko dzīvi, atstājot mums jautājumu, vai grupai patiešām ir labāk?
Bubers parādīja, kā rietumu akadēmiķi sadrumstaloja realitāti, bet štetla pasaulē bija vērojama veseluma meklēšana. Bubers arī atklāja Rietumu filozofiju tzimtzum jēdzienam: idejai par dievišķo saraušanos un tādējādi ļaujot iesvētīt parasto. Lasot Buberu, mēs redzam, kā štetlu iedzīvotāji visur atrada Dievu, jo Dievs radīja telpu, kurā cilvēki varētu augt.
Bubers nebeidz aprakstīt attiecības starp cilvēci un Dievu (bein adam la-makom), bet arī ieiet cilvēku savstarpējo attiecību pasaulē (bein adam l'chaero).
Buberim tikai mijiedarbība starp cilvēkiem rada mīlestības segu un aizsardzību pret naida un aizspriedumu aukstumu. Būbera pasaulē nav sadalījuma starp politisko un garīgo, starp darbu un lūgšanu, starp mājas darbiem un majestātisko. Patiesība nav atrodama nezināmajā, noslēpumainajā, bet acīmredzamajā cilvēka un dzīves mijiedarbībā. Bubers parāda, kā šīs attiecības maina bezsirdīgu pasauli un ar tradīciju palīdzību padara dzīvi dzīvības vērtu.
Bubera štetla attēlojumā neviens nav pilnīgi labs vai ļauns. Tā vietā notiek teshuvah meklēšana, pagriešanās un atgriešanās pie Dieva ar visu būtību.
Bubers, tāpat kā Šoloms Aleihems, par kuru es rakstīju pagājušajā mēnesī, iepazīstina ar parastiem cilvēkiem, kuri atrod Dievu ikdienas dzīvē. Bubera personības nesniedzas tālāk par cilvēku, bet drīzāk dzīvo savu dzīvi tā, lai, būdami cilvēki, viņi sazinātos ar Dievu. Bubers ilustrē šo darbību, izmantojot tzadika (garīgā un kopienas vadītāja) personāžu. Tzadik godināja katru dienu, padarīja to svētu, pateicoties brīnumam svētīt garlaicīgās un neuzbāzīgās dzīves rutīnas.
Bubera rakstos aprakstīta pasaule, kuras vairs nav.
Nacistiskās naida pret Eiropu un tās aizspriedumu jūru iznīcināti, mums atliek tikai stāsti, bet tie ir stāsti, kas padara dzīvi dzīvības vērtu, un tas ir saistīts ar racionālo vācu filozofu, kurš aizbēga no Vācijas un atjaunoja savu dzīvi Izraēlā, lai arī mēs varētu svētīt parasto un atrast Dievu visā, ko darām.
Pīters Tarlovs is emeritētais rabīns Teksasas A&M Hillela fondā Koledžas stacijā. Viņš ir koledžas iecirkņa policijas departamenta kapelāns un pasniedz Teksasas A&M medicīnas koledžā.
KAS IZŅEMT NO ŠĪ RAKSTA:
- Prior to the rise of Nazi Germany, Buber was a professor at the University of Frankfort and a prolific writer in both German and Hebrew.
- He succeeded in bridging the vibrant faith of Eastern European Jewry with the dry academic life of the sophisticated West, leaving us the question was that group was really better off.
- On a more profound level, we find a sophisticated philosophy that teaches the reader an exuberance toward life in the midst of despair.
