Nesenie satraucošie notikumi Tibetā un Ķīnas spēcīgā reakcija uz Tibetas protestiem atklāj pašreizējo Ķīnas politiskās vadības stāvokli un starptautiskās reakcijas kautrību.
Nesen starptautiskā sabiedrība pauda morālu sašutumu pret līdzīgu budistu protestu apspiešanu Mjanmā (Birmā), dažām tūrisma organizācijām un akadēmiķiem aicinot boikotēt tūrismu pret Mjanmu. Tie paši cilvēki, kas parasti ir tik strikti, dīvainā kārtā ir pieklusināti, reaģējot uz Ķīnu.
Ķīnas represijas pret Tibetas protestu ir nomācoši pazīstamas kā klasiska totalitārās valdības reakcija uz iekšējiem domstarpībām. 2008. gada olimpisko spēļu rīkošana Ķīnā tika uzlūkota optimistiski kā iespēja jaunai, atvērtākai Ķīnas sabiedrībai būt pilnībā redzamai pasaulei. Tomēr mūsdienu olimpisko spēļu vēsture atklāj, ka tad, kad vienas partijas diktatūra rīko olimpiskās spēles, autoritārais leopards nekad nemaina savas vietas.
1936. gadā, kad nacistiskā Vācija uzņēma Berlīnes olimpiskās spēles, ebreju un politisko oponentu vajāšana nekad neapstājās, bet tikai uz dažiem mēnešiem kļuva mazāk acīmredzama. Kad 1980. gadā Maskava rīkoja olimpiskās spēles, padomju režīms turpināja Afganistānas okupāciju un politisko un reliģisko disidentu vajāšanu un ieslodzīšanu. 1936. gada un 1980. gada olimpisko spēļu laikā plašsaziņas līdzekļu atspoguļojumu kontrolēja un dezinficēja nacistu un padomju režīmi. Līdz ar to nav nekāds pārsteigums, ka, kamēr Ķīnas policija un drošības aparāts turpina represēt reliģiskos disidentus, piemēram, Faluņgun, un represijas pret domstarpībām Tibetā mēnešus pirms olimpiskajām spēlēm, Ķīnas valdība ierobežo plašsaziņas līdzekļu atspoguļojumu Ķīnā.
Galvenā atšķirība starp 2008. gadu un iepriekšējiem olimpiskajiem gadiem ir tāda, ka mediju aizliegšana un aizķeršanās nav tā vieglā iespēja, kāda tā bija kādreiz. Olimpiskās spēles mūsdienās ir tikpat plašs mediju notikums, kā izrāde. Mūsdienu plašsaziņas līdzekļu atspoguļojums ir globāls, visaptverošs, tūlītējs un prasa piekļuvi. Ķīna riskēja, pieņemot 2008. gada olimpisko spēļu rīkošanu, zinot, ka tā būs plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā ne tikai olimpiskajās spēlēs, bet arī kā šī gada valsts. Ķīnas mēģinājums Tibetai uzspiesto mediju aptumšošanu faktiski varētu nodarīt Ķīnas tēlam vairāk ļauna nekā laba, jo smagas ziņas, atklātas ziņas un faktus aizstāj spekulācijas un apgalvojumi abās Ķīnas un Tibetas šķelšanās pusēs.
Neraugoties uz Ķīnas sabiedrības pieaugošo izsmalcinātību, tehnoloģiju un starptautiskā biznesa apskāvienu, Ķīnas valdības propagandas vēstījums par notikumiem Tibetā joprojām ir gandrīz tikpat rupjš un nežēlīgs, kā tas bija priekšsēdētāja Mao kultūras revolūcijas laikā. Ķīnas "Dalilamas kliķes" vainošana Tibetas problēmās ir absurda, jo pats Dali Lama publiski aicina uz mieru un savaldību tibetiešu vidū un iebilst pret Pekinas olimpisko spēļu boikotu. Ja Ķīnas valdība būtu politiski un mediju lietpratīga, pašreizējās problēmas būtu radījušas iespēju kopīgiem spēkiem Dali Lama, viņa atbalstītājiem un Ķīnas valdībai kopīgi risināt Tibetas problēmas pozitīvās starptautiskās publicitātes spožumā. Ķīna ir rīkojusies pretēji, un problēmas Tibetā, ko apmulsināja plašsaziņas līdzekļu aptumšošanās, ir strauji kļuvušas par krīzi, kas potenciāli aptumšo 2008. gada olimpiskās spēles un liegs Ķīnas tūrisma nozarei cerēt uz olimpiskā tūrisma dividendēm.
Ķīnai ir iespēja izbēgt no uztveres plūstošajām smiltīm, kurās tā ir iekritusi, taču tai būs iedvesmota vadība un veco paņēmienu maiņa, lai labotu kaitējumu, ko tās darbības ir radījušas Ķīnas vispārējam starptautiskajam tēlam un pievilcībai gan kā olimpisko spēļu norises vietai, gan tūrisma galamērķim. Ķīnai būtu ieteicams pieņemt pieeju, kas nezaudēs savu nacionālo seju. Starptautiskā sabiedrība ir pārāk paralizēta ar savu bijību un bailēm pret Ķīnas ekonomisko, politisko un militāro spēku, lai efektīvi protestētu pret Ķīnas rīcību. Un otrādi, starptautiskiem tūristiem ir tiesības balsot par Ķīnas rīcību pēc viņu prombūtnes, ja viņi to izvēlas. Tas nav tūrisma boikota aizstāvība, taču daudzi tūristi pašreizējos apstākļos var baidīties doties uz Ķīnu.
Gudra Ķīnas vadība paudīs atzinību par Dali Lamas aicinājumu turpināt Pekinas olimpiskās spēles un miermīlīgi atrisināt Tibetas krīzi. Olimpiskā gada garā Ķīnas interesēs ir sasaukt konferenci pilnā starptautiskās publicitātes spožā, lai apspriestu rezolūciju, kurā iekļauts Dali Lama. Šāda pieeja iezīmētu masveida paradigmas maiņu Ķīnas vadībā. Tomēr uz spēles ir likts daudz. Ķīna rēķinās ar tūrisma izaugsmi kā galveno tās ekonomikas nākotnes elementu, un šogad Ķīna zina, ka uz spēles ir likts tās starptautiskais tēls.
Ķīnieši lielu nozīmi piešķir "sejai". Ķīnas valdības pašreizējās darbības saistībā ar Tibetu zaudē valdības seju un ir ievedušas Ķīnu uztveres krīzē. Ķīniešu valodā vārds krīze nozīmē "problēma un iespēja". Tagad Ķīnai ir iespēja izmantot iespēju, kas var palīdzēt atrisināt Ķīnas Tibetas problēmu un tās starptautisko tēlu vienlaikus, taču tas prasa strauju mainītu sānu domāšanu no tās politiskās vadības. Ķīnas tik ļoti gaidītā tūrisma biznesa izaugsme pēc 2008. gada olimpiskajām spēlēm pašlaik ir apdraudēta, jo ar Ķīnas pašreizējo rīcību Tibetā ir saistīts odiums. Strauji mainīta pieeja Ķīnai varētu glābt ļoti sarežģītu situāciju.
[Deivids Beirmans ir grāmatas “Tūrisma galamērķu atjaunošana krīzes apstākļos: stratēģiskā mārketinga pieeja” autors un galvenais eTN krīzes eksperts. Viņu var sasniegt, izmantojot e-pasta adresi: [e-pasts aizsargāts].]
