Jūs bieži lasāt presē par atgadījumiem, kas notiek vietās, kur, jūsuprāt, no tādiem būtu brīvs. Jūs dodaties kopā ar ģimeni un draugiem uz pludmali, kas tiek reklamēta kā visskaistākā, un izbaudiet tās piedāvāto gaisotni. Doma, ka tur patiesībā slēpjas plēsēji, ir vistālāk no jūsu prāta.
Brīvība, ar kuru es uzaugu, ko izteicu citiem, ko es jutos kā daļa no manas zemes svētībām, beidza pastāvēt, kad 31. gada 2009. decembrī, Vecgada dienā, man tika uzbrukts ar nolūku izvarot gar Baložu punktu. stiept, kas pazīstama kā bezdelīgas.
zEs biju atstājis savu ģimeni un operatoru grupu viesnīcā un devos uz pludmali, lai uzņemtu papildu kadrus gaidāmajam ekotūrisma/saglabāšanas seriālam televīzijā.
Viņi visi gadu gaitā bija pieraduši, ka agrā rītā, kad visi vēl gulēja, es pazūdu ar kameru. Labākos dabas attēlus jūs iegūstat agrā rītā un vēlā pēcpusdienā.
Tajā rītā es sēdēju savā transportlīdzeklī, paceļot logus un aizslēdzot durvis, un skatījos, kā garām brauc skrējēji, garām pabrauc apsardzes darbinieki un garām brauc divi vai trīs citi transportlīdzekļi. 6.30 no rīta, kad es pacēlu kameru no priekšējā sēdekļa un atvēru durvis, lai iedegtos, šis vīrietis ielēca manās durvīs un piespieda man pie rīkles visdraudīgāko asmeni, kādu jebkad biju redzējis. Šī asmens milzīgais garums un biezums lika man uzreiz kļūt vājam. Es domāju, ka mana sirds pārstāja pukstēt uz dažām sekundēm.
Viņš teica: "Nekustieties, nekustieties," draudošā tonī, kad es izkļuvu no sākotnējā šoka. Pēc tam viņš lika man izkāpt no transportlīdzekļa: "Nāc ārā, nāc ārā!"
Es sāku lūgt, lai viņš mani nenogalina, vienkārši paņem jebko, visu. Mana kamera, tālrunis un somiņa bija redzamas un sasniedzamas, bet viņš koncentrējās tikai uz mani.
Viņš vēl piespieda nazi man pie rīkles un pavēlēja man ārā: "Ak, saki, nāc ārā!" tajā nepārprotamajā tobagoniešu kliedzienā. Lēnām izkāpjot no transportlīdzekļa, man pazibēja visa mana dzīve. Mani bērni pat nezināja, kur es esmu un kā viņi to uztvertu, ja vīrietis mani nogalinātu un mans ķermenis atklātos pēc dažām dienām. Tas nevarēja notikt ar mani. Nē, ne šajā skaistajā saules apspīdētajā vietā, kur tikko bija pagājuši garām tik daudz cilvēku. Bet tas notika.
Pēc tam vīrietis iespieda asmeni man mugurā un lika man iet prom no transportlīdzekļa un pa ceļu. Viņš ar kreiso roku satvēra manu kreiso roku, kamēr ar labo turēja nazi manas muguras mazajā daļā. Man izdevās atskatīties uz savu transportlīdzekli, cerot, ka, iespējams, ieraudzīšu citus vīriešus, kas to izlaupa, taču neviena cita nebija. Es toreiz labi paskatījos uz vīrieti, kad viņš gāja ar mani. Viņa kailās sejas skats un šis asmens tagad ir uz visiem laikiem iespiedies manā atmiņā.
Viņš piespieda mani noiet pāris simts pēdu pa ceļu. Es centos turēties līdz ceļa vidum, jo baidījos, ka viņš mani ar varu neiegrūdīs jūrā pa labo pusi vai krūmos pa kreisi. Manas bailes nebija nepamatotas.
