Ķīniešu migranti var bēgt no Tibetas kā tūrisma stendi

LHASA, Ķīna — Gadu pēc tam, kad tibetiešu nemiernieki aizdedzināja daļu Lasas, vēršoties pret migrantiem no citām vietām Ķīnā, kalnu pilsēta ir sadalīta starp migrantiem, kuri vēlas bēgt, un vietējiem iedzīvotājiem, kuriem trūkst darba, jo tūrisms sabrūk.

Daudzi strādnieki un tirgotāji no citām etniskajām grupām, kas pārcēlās uz attālo reģionu labākas dzīves meklējumos, sacīja, ka apsver domu doties prom, jo ​​tos padzina tūrisma lejupslīde un vietējo tibetiešu ledus dusmas.

Pekina apturēja spēkus pēc vardarbības, kurā gāja bojā 19 cilvēki, aizsūtot daudzus tibetiešus, kuri bija apmetušies Lasā bez dokumentiem, un atņemot vietējiem veikalniekiem daudzus klientus.

Tūrisms ir samazinājies tikai ar Rietumu apmeklētāju pieplūdumu. Briesmīgi televīzijas kadri ar nemieriem un stāsti par nemieriem citos etniski tibetiešu apgabalos attur ķīniešu apmeklētājus.

Vairojot tirgotāju ciešanas, daudzi tibetieši boikotē sava tradicionālā Jaunā gada svinības, kas iekrīt ap 25. februāri, klusi par spīti represijām.

“Uzņēmējdarbība nepavisam nav bijusi laba. Cilvēkiem ir mazāk naudas, un tagad daudzi no viņiem neplāno svinēt Jauno gadu. Viņi neierodas, lai iegādātos neko mājai,” sacīja kāds etniskais musulmaņu audumu pārdevējs no Ķīnas ziemeļrietumiem, kurš Lasā ir četrus gadus.

Daudzi tirgotāji, kas pārdod pārtiku un preces Lhasas ielās, ir Hui musulmaņi no tuvējām provincēm.

Audumu pārdevējs sacīja, ka viņa tēvoča veikals bija izpostīts nemieros un, lai gan viņa savējais tika izglābts, kopš tā laika ir pieaugusi etniskā spriedze.

“Agrāk tibetieši bija draudzīgi, kad ienāca pirkt lietas. Tagad runa ir tikai par biznesu, viņi pat nevēlas tērzēt,” viņš piebilda, lūdzot neminēt viņa vārdu, jo gan nemieri, gan etniskās attiecības ir politiski jutīgas tēmas.

Taču grūtībās nonāk arī tibetiešiem piederošie uzņēmumi, kas ir atkarīgi no viesstrādniekiem un tūristiem.

"Tā ir bijusi problēma rajona iedzīvotājiem, jo ​​daudziem no viņiem bija lielākas mājas un viņi izīrēja telpas cilvēkiem no citiem rajoniem," sacīja Dorčongs, Lasas apkaimes komitejas vadītājs, kurš, tāpat kā daudzi tibetieši, sauc tikai vienu vārdu.

"Taču nemieru dēļ Lasā ir ieradies mazāk cilvēku, tāpēc viņi nevarēja izīrēt telpas," viņš piebilda.

ATRĒJĀ MIGRĀCIJA?

Gandrīz visi Lasā, no augstākajām amatpersonām līdz dārzeņu pārdevējiem, piekrīt, ka pagājušā gada nemieri kaitēja vietējai ekonomikai, lai gan pastāv domstarpības par to, cik lielā mērā.

Valdība saka, ka Tibetas ekonomika atguvās no nemieriem un 10.1. gadā pieauga par 2008%, ko veicināja valsts izdevumu pārliešana, kas ilgstoši bija reģionālās izaugsmes balsts.

Komunistiskās partijas 2. ierēdnis reģionā Lekšoks sacīja, ka ļaunākais ir pagājis. Taču uz ielām etnisko haņu ķīniešu veikalniekus vajā atmiņas un viņi sūdzas, ka ļaunākais vēl nav beidzies.

"Es tagad droši izeju dienā, bet es nevaru to aizmirst. Mums bija jāieslēdzas savā mājā un mēs negājām ārā vairākas dienas pat pēc tam, kad mums beidzās pārtika,” sacīja kāda migrante no Hubei provinces, kura pārdod cimdus metru attālumā no izdegušās ēkas atliekām, kas, pēc viņas teiktā, tika iznīcināta. nemieriem.

"Mēs drīz dosimies prom, es domāju, ka es nevaru šādi dzīvot."

Ja viņai līdzīgu ir daudz vairāk, tas varētu mainīt pilsētas, kas kļūst arvien ķīniskāka, seju un sarežģīt Komunistiskās partijas centienus to kontrolēt.

Ķīna vienmēr ir stingri kontrolējusi Tibetu, kopš 1950. gadā komunistu karaspēks iegāja nomaļā, augstkalnu plato.

Viens no vispretrunīgākajiem Pekinas varas aspektiem ir bijusi citu etnisko grupu migrācija uz Tibetu, ko, pēc kritiķu domām, valdība veicina, jo tas atvieglo reģiona pārvaldību.

Trimdā esošais Dalailama, kuru Pekina dēvē par separātistu, bet joprojām vairumam tibetiešu garīgo līderi, apsūdzēja Ķīnu kultūras genocīdā, īpaši pēc tam, kad tā atvēra dzelzceļu uz Lasu, kas ļāva vieglāk piekļūt. Ķīna apsūdzību noliedz.

Taču pat satiksme šajā līnijā ir samazinājusies, stacijas direktora vietnieks Sju Haipings pastāstīja nelielai žurnālistu grupai, kas apmeklēja Tibetu stingri kontrolētā, valdības organizētā ceļojumā.

Vislielākie ieguvēji varētu būt tie, kas pārcēlušies uz Tibetu kā ierēdņi vai strādāt ar valsti saistītus darbus, piemēram, rakstīt oficiālos žurnālos. Viņiem tiek piedāvātas algas dažreiz vairāk nekā divas reizes salīdzinājumā ar dzimtās pilsētas līmeni, lai vilinātu viņus uz plato.

"Absolventiem mēs varam piedāvāt 2,400 juaņas (350 USD) mēnesī, savukārt (Sichuan provinces galvaspilsētā) Čendu viņi nopelnītu tikai 1,000 juaņu," sacīja kāds mediju darbinieks, kurš atsakās no vairākiem pretendentiem uz katru viņa izsludināto darbu.