Pirmdien ar koncertiem un piemiņas pasākumiem vācieši atzīmēs dienu, kad pirms 20 gadiem sabruka Berlīnes mūris. Tajā aukstajā naktī viņi dejoja pie sienas, uzvarot paceltām rokām, draudzīgi sadevušies rokās un reibinošā cerībā. Atšķirtības un satraukuma gadi izkusa neticamajā realitātē par brīvību un nākotni bez robežsargiem, slepenpolicijas, informatoriem un stingras komunistu kontroles.

Vācieši svin ar koncertiem, kas lepojas ar Bēthovenu un Bon Džovi; no 136. līdz 1961. gadam piemiņas pasākums 1989 nogalinātajiem, mēģinot šķērsot ceļu; sveču apgaismojums; un 1,000 stipru plastmasas putuplasta domino kauliņu, kas jānovieto gar sienas trasi un jāapgāž.

9. gada 1989. novembrī austrumvācieši ieradās bariem, braucot ar saviem izšļakstošajiem Trabantiem, motocikliem un saraustītajiem velosipēdiem. Nākamajās dienās šķērsoja simtiem, pēc tam tūkstošu, tad simtiem tūkstošu.

Rietumberlīnes veikali bija atvērti vēlu, un bankas katram austrumvācijas apmeklētājam izsniedza 100 Vācijas markas kā “aptuveni 50 ASV dolārus”.

Ballīte ilga četras dienas, un līdz 12. novembrim to bija apmeklējuši vairāk nekā 3 miljoni no 16.6 miljoniem Austrumvācijas iedzīvotāju, gandrīz trešdaļa no viņiem uz Rietumberlīni, pārējie pa vārtiem, kas pavērās gar pārējo iežogoto, mīnēto robežu, kas pārgrieza viņus. valsts divatā.

Gandrīz 155 kilometrus (100 jūdzes) garās sienas daļas tika nojauktas un apgāztas. Tūristi noskaldīja gabalus, ko paturēt kā suvenīrus. Asaru pilnās ģimenes atkal apvienojās. Bāri izsniedza bezmaksas dzērienus. Svešinieki skūpstījās un grauzdēja viens otru ar šampanieti.

Klauss-Hūberts Fugers, Rietumberlīnes Brīvās universitātes students, dzēra krogā, kad sāka nākt cilvēki, "kas izskatījās mazliet savādāk".

Klienti apmeklētājus pirka kārtu pēc kārtas. Līdz pusnaktij tā vietā, lai dotos mājās, Fugers un vēl trīs citi ar taksometru devās uz Brandenburgas vārtiem, kas bija sen neviena zeme, un kopā ar simtiem citu cilvēku pārbrauca pa 12 pēdu (gandrīz četrus metrus) sienu.

"Tiešām bija daudz ainu, piemēram, cilvēki raudāja, jo viņi nevarēja uztvert situāciju," sacīja Fugers, kuram tagad ir 43 gadi. "Daudzi cilvēki nāca ar pudelēm" ar šampanieti un saldu vācu dzirkstošo vīnu.

Arī nākamo nakti Fugers pavadīja pie sienas. Ziņu žurnāla fotoattēlā viņš redzams, ietīts šallē.

"Tad siena bija pārpildīta visā pasaulē, tūkstošiem cilvēku, un jūs nevarējāt pārvietoties... jums bija jāspiežas cauri cilvēku masām," viņš teica.

Angela Merkele, Vācijas pirmā kanclere no bijušajiem komunistiskajiem austrumiem, pagājušajā nedēļā uzrunā ASV Kongresam atgādināja par šo eiforiju.

"Tur, kur reiz bija tikai tumša siena, pēkšņi atvērās durvis, un mēs visi gājām pa tām: ielās, baznīcās, pāri robežām," sacīja Merkele. "Ikvienam tika dota iespēja izveidot kaut ko jaunu, kaut ko mainīt, uzsākt jaunu sākumu."

Siena, ko komunisti uzcēla aukstā kara laikā un kas stāvēja 28 gadus, lielākoties ir pazudusi. Dažas daļas joprojām atrodas āra mākslas galerijā vai kā daļa no brīvdabas muzeja. Tā maršruts cauri pilsētai tagad ir ielas, iepirkšanās centri un daudzdzīvokļu mājas. Vienīgais atgādinājums par to ir inkrustētu ķieģeļu sērija, kas izseko tās ceļu.

Kontrolpunkts Čārlijs, saliekamais korpuss, kas ilgu laiku bija sabiedroto klātbūtnes un aukstā kara spriedzes simbols, ir pārvietots uz muzeju Berlīnes rietumos.

Potsdamas laukums — dinamiskais laukums, kas tika izpostīts Otrā pasaules kara laikā un aukstā kara laikā kļuva par neviena zemi, ir pilns ar izsmalcinātiem veikaliem, kas pārdod visu, sākot no iPod līdz grilētiem bratwurst.

Ceremonijā Berlīnē 31. oktobrī Helmuts Kols, Vācijas kanclers, kurš vadīja mūra atklāšanu, nostājās plecu pie pleca ar tā laika lielvaru prezidentiem Džordžu H.V. Bušs un Mihails Gorbačovs.

Pēc kauna gadu desmitiem, kas sekoja nacistu ērai, Kols norādīja, ka Berlīnes mūra sabrukšana un viņu valsts atkalapvienošanās 11 mēnešus vēlāk radīja vāciešus lepnumu.

"Mūsu vēsturē mums nav daudz iemeslu lepoties," sacīja Kols, kuram tagad ir 79 gadi. Bet kā kancleram, "man nav nekā labāka un ar ko lepoties vairāk kā Vācijas atkalapvienošanās."

Intervijā Maskavā ziņu aģentūrai Associated Press Television News Gorbačovs sacīja, ka tas ir miera katalizators.

“Lai cik grūti bija, mēs strādājām, atradām savstarpēju sapratni un virzījāmies uz priekšu. Mēs sākām samazināt kodolieročus, samazināt bruņotos spēkus Eiropā un risināt citus jautājumus," viņš teica.

Viss sākās ar ikdienas preses konferenci vēlā pēcpusdienā.

9. gada 1989. novembrī Ginters Šabovskis, Austrumvācijas valdošā Politbiroja loceklis, nejauši paziņoja, ka austrumvācieši nekavējoties varēs doties uz rietumiem.

Vēlāk viņš mēģināja precizēt savus komentārus un teica, ka jaunie noteikumi stāsies spēkā pusnaktī, taču notikumi attīstījās ātrāk, jo informācija izplatījās.

Attālā robežšķērsošanas vietā Berlīnes dienvidos Annemarija Referte un viņas 15 gadus vecā meita iegāja vēsturē, kļūstot par pirmajām austrumvācietēm, kas šķērsojušas robežu.

Referte, kurai tagad ir 66 gadi, atceras, ka austrumvācu karavīri bija neizpratnē, kad viņa mēģināja šķērsot robežu.

"Es iebildu, ka Šabovskis teica, ka mums bija atļauts pāriet," viņa teica. Robežas karavīri piekāpās. Muitas amatpersona bija pārsteigta, ka viņai nebija bagāžas.

"Viss, ko mēs vēlējāmies, bija redzēt, vai mēs patiešām varam ceļot," sacīja Referts.

Gadiem vēlāk Šabovskis televīzijas intervētājam sacīja, ka ir sajaucies. Politbirojā bija paredzēts apspriest nevis lēmumu, bet gan likumprojektu. Viņš domāja, ka tas ir jau apstiprināts lēmums.

Tonakt ap pusnakti robežsargi atvēra vārtus. Caur Čārlija kontrolpunktu, lejup pa Invalidenstrasse, pāri Glienicke tiltam, daudzi cilvēki plūda Rietumberlīnē, nemitīgi, neierobežoti, acu priekšā.